Biedrība “Enģeļa Sirds” sadarbībā ar Bauskas novada Sociālo dienestu šā gada 29.jūlijā organizēja pārgājienu, kurā aicināja doties bērnus no maznodrošinātām ģimenēm. Mazi un lieli pārgājiena dalībnieki kopā ar biedrības pārstāvēm un sociālā dienesta darbinieci uzsāka savu 8 km garo ceļu no Bauskas 2.vidusskolas līdz Viļa Plūdoņa muzejam ar smaidiem sejās, tomēr vēl šķietami kautrīgi. Šāds pārgājiens ne tikai mudina bērnus socializēties, bet arī palīdz bērniem izrauties no ikdienas vides un smelties pozitīvas emocijas, visas dienas garumā piedaloties dažādās aktivitātēs kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem.
Pārgājiena sākumā bērni bija enerģijas pilni, bet, pirms sasniedzām savu otro pieturas punktu, kurā viņus gaidīja aktivitāte, arvien biežāk no jaunākajiem dalībniekiem izskanēja jautājums: “Vai drīz būsim?”. Nepacietība mazinājās, kad bērniem tika uzdoti uzdevumi, kas jāveic pārgājiena laikā. Tā kā biedrība “Eņģeļa Sirds”, rīkojot izglītojošus pasākumus tiecas motivēt bērnus būt zinātkāriem un izglītoties, sociālās darbinieces Lienes Lapsas vadītās aktivitātes mudināja mazos dalībniekus aktīvi domāt, sadarboties savā starpā un pievērst uzmanību tam, ko viņi var sastapt sev apkārt esošajā dabā.
Minētajā pieturas punktā bērniem bija jāiztēlojas un jādefinē savas kvēlākās vēlēšanās, kuras, protams, skaļi nedrīkst izteikt, lai tās piepildītos. Lai materializētu katru vēlēšanos, bērni uzsēja tik mezgliņus aukliņā, cik vēlēšanās varēja izdomāt, un pēcāk apsēja to sev ap roku.. Katram bērnam bija brīdis aizdomāties par to, ko viņa sirds alkst visvairāk – kādam tas ir apskāviens no prombūtnē esošas mammas vai tēta, citam – ģitāra vai jaunas sporta kedas.
Kad vēlēšanās aukliņas bija uzsietas un pīrādziņi notiesāti, bērni saņēma savu nākamo uzdevumu, kas viņus nodarbināja visu atlikušo pārgājiena laiku. Sadarbojoties grupiņās, bērniem bija jāmeklē dabā atrodami augi vai priekšmeti, kas atbilda noteiktām kategorijām, piemēram, “kaut kas apaļš” vai “kaut kas skaists”. Uzdevums mudināja bērnus savā starpā aktīvi komunicēt un rast veidus, kā vienoties, jo katram tomēr ir sava izpratne, par to, kas ir, piemēram, skaists. Atlikušo ceļa posmu soļu dipoņu pavadīja nebeidzamas bērnu sarunas – visi piedalījās aktivitātē ar degsmi un motivāciju atrast vislabākos piemērus katrai kategorijai. Bērni ar sajūsmu par saviem atradumiem dalījās ne tikai savā starpā, bet uzrunāja arī pārgājiena organizatores – kāda meitenīte ar platu smaidu pieskrēja, lai parādītu puķīti, sakot, ka šo noteikti aiznesīs savai mammai, jo tā esot īpaši skaista. Lai mazie dalībnieki pārgājiena galapunktā varētu iepazīstināt ar saviem atrastajiem dabas materiāliem, viņi uzdeva jautājumus par augu sugām, ko ir ieraudzījuši un izvēlējušies. Šāda zinātkāre bija vērojama teju katrā mazajā pārgājiena dalībniekā un dalībniecē, un to nespēja mazināt pat nogurums pēc garā ceļa.
Pārgājiena galapunktā – Viļa Plūdoņa muzejā – katrai grupiņai bija jāizveido ģerbonis no visiem dabā atrastajiem materiāliem, kā arī jāprezentē paveiktais. Kamēr bērni nodarbojās ar radošo uzdevumu, biedrības “Eņģeļa Sirds” pārstāves gatavoja mielastu, pēc kura visiem bija pilni vēderi un atkal uzņemta jauna enerģija nākamajam uzdevumam – kartona lidmašīnu modeļu veidošanai, kas bērnus īpaši ieinteresēja. Tie, kuri savus modeļus pabeidza pirmie, ar lielu sajūsmu pieteicās palīdzēt citiem, dodot padomus un iesaistoties būvēšanas procesā. Šai domāšanu veicinošajai aktivitātei sekoja foto orientēšanās spēle Plūdoņa muzeja teritorijā – tā bija iespēja bērniem kārtīgi izskrieties un uzzināt daudz ko jaunu par latviešu dzejnieka biogrāfiju un viņa mājām. Pirts ēkā viens no pārgājiena dalībniekiem – mazs puika – aizrautīgi dalījās ar savām zināšanām par dažādām iekārtām, kas bija atrodamas seno latviešu mājās, bet tad frāzei “bet zini, ko es nesaprotu…” sekoja jautājums: “Vai viņi tiešām nesa tos zaķus te mazgāties tai pirtī, ja jau tā ir tā “Zaķīšu pirtiņa”?’’ Acīmredzot vērība un zinātkāre nekur nebija palikusi arī pašā pasākuma noslēgumā.
Biedrībai “Eņģeļa Sirds” bija svarīgi saprast, kā pārgājiens un pasākuma noslēgums dzejnieka muzejā patika pašiem dalībniekiem – atsauksmes no bērniem viennozīmīgi bija pozitīvas, turklāt bērniem nebija pat jāuzdod šis jautājums, jo ar savām emocijām viņi dalījās paši. Lai gan biedrības rīkoto pasākumu fokuss ir motivēšana būt zinātkāriem, izglītoties un tiekties augstāk, realitāte, kas ietver bērna pamatvajadzību nodrošināšanu, nekur nezūd. Puiku, kurš teicās, ka negrib, lai šī diena jebkad beidzas, pārtrauca un papildināja meitenīte, sakot, ka drīzāk gribētu, lai ēdiens ledusskapī nekad nebeidzas. Šāda realitāte, kurā izglītība un izklaides tomēr nevar ieņemt pirmā plāna lomu bērna prātā, nav sveša daudziem Latvijas bērniem, tāpēc biedrība sadarbojas ar sociālā dienesta darbiniekiem un citām biedrībām, lai šiem bērniem dotu iespēju redzēt un piedzīvot vairāk par ierasto un to, kas ikdienā nekad nav primārs. Atvadoties izskanēja daudzi “Paldies!”, kam sekoja cieši apskāvieni un nereti jautājumi par iespējamo nākamo pārgājienu, lai atkal varētu iegūt jaunus draugus, uzzināt daudz ko jaunu un izjust tādu prieku, kādu pienākas just katram Latvijas bērnam, neatkarīgi no kurienes viņš ir nācis un kādā ģimenē audzis.
